Gribas izkliegt,nē izraudāt visu,kas ir iekšā,visu,kas sāp. Nav jau nekas noticis,tikai atnākot pavasarim,kad apkārt tik daudz pārīšu,mīlestības,sirds siltuma vienam starp otru sajūtos skumji. Man pirmais un pagaidām vienīgais draugs,bija tikai 19 gados. Tas sanāk pagāšvasar.
Es viņam pateicu,ka mīlu viņu - viņš bija arī mana pirmā mīlestiba. Ja vien nebūtu viņa tētis uzstādījis savus noteikumus,mes varbūt vēl būtu kopā. Bet tēvs pateica,un viņam bija jāklausa. Atnākot pavasarim un tuvojjoties vasarai manī atkal uzjundī vecās atmiņas. Es nevaru,tās ir tik sāpīgas. Varbūt tas tāpēc,kaviņš bija mana pirmā mīlestība,bet varbūt tāpēc ka man viņa pietrūkst.
