Rīts vienmēr aust tik dikti*

Ir tāds jocīgs mirklis.

Parasti notiek tad, kad tu vairs it kā negaidi. Tu esi izbridusi cauri visām aizmiršanas stadijām, nožēlai, skumjām, vainas apziņai, dusmām – uz sevi, pasauli, likteni - , esi izraudājusi okeānus un visbeidzot piebeigusi arī rīkles galā pastāvīgi sēdošo rūgtuma sajūtu, kura iesniedzas dziļi krūšu kurvī un šad tad vēl joprojām tomēr uzzied acu kaktiņos.

Tu esi izdzēsusi fotogrāfijas, e-pastus, īsziņas un, jā, gandrīz, gandrīz arī atmiņas, kuras ir lipīgas kā izkususi cukurvate pirkstu galos. Tu esi prātā izspēlējusi miljons scenāriju – kā būtu bijis, ja būtu bijis tā un nebūtu bijis šitā. Tu esi sapurinājusi sevi aiz vaigiem un burtiski pavēlējusi dzīvot tālāk un tev tas arī ir izdevies, turklāt visai nesliktā kvalitātē, bet tad ir tāds jocīgs mirklis. Sociālā tīkla statistikā tu ieraugi seju, kuru vairs nekad nedomāji redzēt. Pēc velnsviņuzina kāpēc notikuša pārpratuma, kuru tu līdz galam neesi sapratusi vēl šodien, viņš toreiz pagrieza muguru. Pilnīgi. Nu labi, arī tu pati tā kā pagriezi muguru. Laikam jau pat pirmā.  Nobijies kā zaķpastala. Daudzsološā sākumā.

Tu gribēji visu vērst par labu. Viņš nevarēja. Aizslēdza savas namdurvis. Ar nelokāmiem atvadu vārdiem un dzelošu aukstumu acīs. Ar atgādinājumu, ka viss būtu lieliski, ja vien tu, bērnišķīgā muļķe, nebūtu nogrēkojusies tik ļoti (kā?) un visu satriekusi pīšļos. Pret tevi ieslēdza  absolūtu ignorēšanas režīmu. It kā tevis nemaz nebūtu. Tik daudz dramatisma!

Bet tagad tu, kura nav svaigi izkāpusi no vidusskolas sola un domā šo to zinām par dzīves likumsakarībām un loģisko pusi, sēdi pie datora ekrāna, cenzdamās nomierināt debešos skrejošo elpu. Tu nezināji, ka tik, tik, tik... neparedzēts sīkums sašūpos pamatus zem kājām. Nuja, augstprātība. Tu domāji, ka jau esi vēsā un svilpodama dzīvo tālāk. Redzēji, ja?

Un tagad skaiti mantru – tas ir pagājis, tas ir pagājis, tas ir pagājis. Dzīve taču ir tik liela un brīnišķīga un pagātnei jāpaliek vien tavas personīgās vēstures lapaspusēs. Un to stīgu, kura tevī šorīt viegli un dzidri ieskanējās, tu vienkārši ignorē. Tagad arī tu to māki.

Tas IR pagājis.

*Rinda no K.Elsberga dzejoļa

 
Komentāri [5]
Kārtot pēc jaunākā / vecākā
 
+0
Un tagad skaiti mantru – tas ir pagājis, tas ir pagājis, tas ir pagājis. Tas tiešām palīdz!
26.09.2013 21:21 | saite | Atbildēt
 
 
+0
Tik atbilstoshi shodienai. Man patika.
18.09.2013 13:16 | saite | Atbildēt
 
 
+0
Paldies, meitenes, ka esat tik jaukas! :)
17.09.2013 11:03 | saite | Atbildēt
 
 
+0
Man jaasaka ,ka es arii vienmeer izlasu autores komentaarus un blog-loti patiik valoda!
17.09.2013 05:19 | saite | Atbildēt
 
 
+0
Tieshaam smuki uzrakstiits.
16.09.2013 19:50 | saite | Atbildēt
 
 

Pievienot komentāru

Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji!
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits