Strupceļš

30.04.2013, Solo_

Līst lietus. Ārā. Bet ir sajūta, ka raud mana dvēsele, es tai esmu tik daudz pāri nodarījusi. Ja tas būtu jāvērš par labu, es nezinu, cik daudz gadu paietu. Ir brīži, kad es nicinu sevi. Par vājumu. Nevēlēšanos būt stiprai. Taču ir reizes, kad es nespēju būt citāda. Bieži domāju, vai cilvēks var pārstāt eksistēt no nerunāšanas. No bailēm būt vājākai, nekā tu liecies apkārtējiem. Vai es jebkad spēšu uz jautājumu "Kā šodien gāja?" atbildēt nevis ar vārdiem - viss ok, bet gan izstāstīt, kas mani patiešām šajā dienā iepriecināja, sāpināja.

 

Apkārtējie droši vien skatās uz mani un domā - cik laimīgs cilvēks! Kā gan es varu būt laimīga, ja nespēju nevienai dzīvai būtnei uzticēties, nav neviena, kam varētu izraudāties uz pleca. Un vistrakākais - ir cilvēks, par kuru es zinu - ja es nesperšu soli, viņš pazudīs no manas dzīves tik ātri, ka pāri paliks tikai mieles. Un sāpes. Neizmērojamas. Kas man liedz spert šo soli? Bail, ka tikšu sāpināta, nodota, lai gan līdz šim nekad neesmu ne sāpināt, ne nodota.

 

Mana dvēsele bēga no šīs dzīves, viņs apsedzās ar acu plakstiņiem un kunkstēja kā ievainota, bet tik klusi, ka neviens to nedzirdēja. Mani turēja par laimīgi cilvēku, jo neviens nezināja, kādēļ dzīvoju aizvērtām acīm.          (Kārlis Skalbe)

 
Komentāri [0]
Nav pievienots neviens komentārs. Esi pirmais!

Pievienot komentāru

Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji!
vairāk

Aptauja

 
Vai forumā vajag ieviest iespēju labot savu ierakstu pēc tā publicēšanas?
  • Jā, 5 minūšu laikā
  • Jā, 10 minūšu laikā
  • Nē, nevajag
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits
vairāk

Lietotāji online (1)