Strādājām katrs savā pilsētā, kopā laiku pavadījām tikai vakaros un brīvdienās. Līdz ar pandēmijas pirmo vilni (martā) abi uzsākām darba pienākumus veikt no mājām. Šobrīd esmu atgriezusies ikdienas ritmā, taču draugs vēl joprojām strādā no mājām. Man patika, ka vairāk laika pavadījām kopā, tas noteikti satuvināja (piekritīšu gan, ka sākotnēji bija grūti "ieiet" ēšanas ritmā, jo pusdienas gatavot nebija ierasta lieta), taču tagad ir grūtāk pierast, ka man katru dienu no rīta agrāk jāceļas, stundu jādodas uz darbu, jādomā, ko vilkt mugurā, tad atkal stundu garš mājupceļš, kamēr viņš, dīvānā izlaidies, dara savus darbus.