Šķiršanās sāpes

ethereal @ 30.12.2020 12:06

Sveikas, meitenes
Nu jau būs gads riņķī, kopš izšķīros ar savu puisi. Es biju tā, kas attiecībām pielika pēdējo punktu. Ar prātu saprotu, ka attiecības sevi ir izsmēlušas un jādzīvo tālāk, bet vēl joprojām nespēju izgaisināt labās atmiņas, savus nepiepildītos sapņus par kopīgu ģimeni utt.
Viņam ir jaunas attiecības (pēc mēneša jau bija cita), un es, muļķe, čekoju viņu soc tīklus, ko vajadzētu izbeigt, bet tā vēlme ir nepārvarama. Gribu aizmirst viņu pavisam. Šajā skumju fāzē esmu aizķērusies par ilgu.
Cik ilgi jūs parasti pārdzīvojat par šķiršanos? Varbūt kādai ir kādi īpašie rituāli, lai rastu sevī to “pabeigtības sajūtu”?

Uzraksti viņam, saticies, sniedz orālo un seksu. Dabusi atpakaļ

Nav viena recepte tam - cita pārdzīvo pēc mēneša, cita pēc gada un cita jau otrajā dienā jūtas lieliski, bet pēc pāris sāk raudāt.
Mans uzskats ir tāds, ka tas notiks tad, kad tu būsi gatava to atlaist (nerunāju par soc.tīklu pētīšanu), bet gan par pašu sāpi. Man bija vajadzīgs tā saucamais closure. Pēc šķiršanās aptuveni pusgadu viņš lielākoties man katru dienu rakstīja, es atbildēju (būdama jaunās attiecībās) un tas jauca sapratni jaunajās att. un mazināja uzticēšanos, protams. Pēc aptuveni pusgada, aizgāju ar viņu satikties (ne ar domu kaut ko no jauna veidot, bet izrunāties) un mēs izrunājāmies. Viņš protams man sasolīja zelta kalnus, viņš ir mainījies, tikai es svarīga (viņš mani nokrāpa, tāpēc pametu) un domāja, ka es uzķeršos. Pa ausīm jau braukāja ļoti prasmīgi, bet kad ieraudzīju, ka to pašu viņš solot vēl 3 citām tad nu piecēlos un sapratu, ka nekad šo cilvēku vairs nevēlos redzēt savā dzīvē. Tā nu ir pagājuši 4 gadi jau šķiet un esmu pilnībā atlaidusi sāpes un pārdzīvojumu par sev kādreiz tik tuvu cilvēku. No savas dzīves pavisam viņu izslēgt nevaru, jo mums ir kopīgi draugi un reizēm sarunu temats ir saistīts ar viņu vai kā citādāk, bet tas man absolūti netraucē. Ir vajadzīgs laiks un katram tas ir savs. Ja jūti, ka gribas raudāt tad raudi un laid savas emocijas vaļā nevis turi sevī un pēti viņa soc.tīklus, tā vēl vairāk sevi uzvelkot.

Kad es izšķīros, tad izpildīju vecāsmātes šķiršanās rituālu, kuru nodod jau septiņās paaudzēs..
Ieziedos kaila ar medu, tad izvārtījos vistas spalvās un skrēju apkārt ezeram septiņas reizes skaļi kliedzot “es esmu brīva meža meita.. es esmu brīva meža meita..”!
Tad aizbraucu mājās, sadzēros šampi un aizmigu..
Kad pamodos, tad par bijušo, kuru pati pametu, vairs nedomāju un tagad pat neatceros kā viņu sauca..

Emocijām un skumjām nav rituāli, laiks dziedēs vai jāatrod kāds, kas ir labāks par viņu.

Es "bijušo" aizmirsu brīdī, kad iepazinos ar savu tagadējo draugu - viņš novērsa domas. Pirms tam arī regulāri sekoju līdzi sociālajos tīklos ar ko viņš kopā publicē bildes, kur dodas atpūsties, bet tagad pat nav ienācis prātā to darīt. Bet tas nenozīmē, ka uzreiz jāmetas jaunās attiecībās, atrodi foršu puisi ar ko sarakstīties, pavadīt laiku kopā, atpūsties - varbūt tas palīdzēs (man pavisam noteikti).

Man bija tāda pieredze...
Biju kopā ar vīrieti 7 gadus. Pametu aizejot pie cita, jo jutu, ka attiecības sevi bija izsmēlušas, kaut gan pirmos 4 gadus domāju, ka būsim kopā uz mūžu. Bija vēl citi zemūdens akmeņi kā - nebija plānu uz kopīgu nākotni no viņa puses, nebija ne bildinājuma, ne runu par bērniem. Nu bāc, 7 gadi ir ilgs laiks, lai kaut kas no augstāk minētā būtu.
Aizejot no viņa tāpat bija puņķi, neskatoties uz to, ka līdzās bija cits cilvēks.
Laikam ejot sāku sevi šaudīt vai darīju pareizi un tml. Bet! Domāju racionāli, apdomāju, ka tāpat nekas nemainītos, pat ja atjaunotos. Cilvēks ir tāds kāds viņš ir. Plus, man būtu kauns skatīties acīs viņa ģimenei. Pamazām sevi pārliecinot, ka jēgas nav - kaut kāda maza daļa no ilgām pazuda.
Kaitināja, ka mani mocīja sapņi ar viņu, kur viņš man teica, lai visu atjaunojam un tml.
Nu jau pagājuši.. Mmm.. Gandrīz 5 gadi kopš esam šķīrušies un 2 no tiem esmu "pilnīgi tīra".
Īsāk sakot, viss ir galvā