Sveikas!
Nezinu kāpēc vispār šeit rakstu, bet nu lai jau ir...
Dzīvoju relatīvos "laukos" pašlaik savu vecāku mājās. Viss - darbs, studijas, projekti, pašpārvaldes aktivitātes, pasākumi uc notiek online pateicoties epidemioloģiskajaj situācijai.
Esmu viens no tiem cilvēkiem, kuram vajag cilvēku klātbūtni, socializēšanos tādās kā "devās". Nogurstu, ja visu laiku atrodos cilvēkos, bet nespēju izturēt emocionāli un psiholoģiski, ja ilgstoši esmu nošķirta no jebkādas sabiedrības īpaši, cilvēkiem manā vecumā vai ar līdzīgām interesēm (kas nav mani vecāki šajā gadījumā).
Pa visu šo online laiku arī saprotu, ka ļoti slikti uztveru cilvēku kā cilvēku, ja komunikācija ir tikai online formā. Līdz ar to pat ar vairākiem cilvēkiem runājot videozvanā nogurstu un liekas, ka runāju ar sevi. Sajūtu līmenī man vajag cilvēkus komunikācijai.
Visa tā rezultātā jūtu, ka ir aptrūkusies motivācija jebko darīt, emocionāls izsīkums un rodas noguruma sajūta. (lai nebūtu tādu komentāru - apmeklēju jau psihologu, bet tas man tikai palīdz pašlaik nenoiet pa spirāli dziļāk, uzlabojumiem vajadzīgs laiks)
Nezinu, ko vēlos no jums visām... Varbūt kādu padomu vai pieredzi kā pārdzīvot relatīvu socializēšanās vakuumu un sakārtot dzīvi vai sevi...
Šķiet, ka ir visai bezcerīga situācija, nezinu vai vērts pat šeit dalīties ar savu sāpi.
88
