Nu tur tas sašutums ir vnk neizpratne. Būtu viņai savs īpašums, būtu gadījums - sāktu domāt. No malas viegli spriest un diskutēt. Vai arī, ja patīk ka dzīvē viss viegli nāk un kādam tevi jāuztur, tad tur vispār nav ko skaidrot.
Katram piaugušam cilvēkam jābūt kautkādai materiālai uc. veida patstāvībai. Cik nav dzirdēts, viņš aizgāja , man nekā nav, lej ziloņa asaras. Tāda ir dzīve. Mani vecāki ir precējušies teju 30 gadus. Mammai mantojumā ir īpašums, kuru neplāno pārdot, izīrē. dzīvo abi vecāki laimīgi kopā citā, Tēvm īpašumā esošā dzīvoklī.. Un nav tur par ko diskutēt. Bez iebildumiem. Ja ne tā, tad vismaz lai ir iekrājumi vienam vai otram. Tam vajag savu ienākumu avotu... Nekas nav pašsaprotams, un nav nevienam mūs jāuztur. Pat ja tā ir vīrieša vēlme, es uzskatu, ka tupi sēdēt uz savas pakaļas un eksistēt ir reāls stulbums un savu spēju izmešana miskastē. Cita runa, ja mazs bērns ir, tad tas ir pieņemami, bet viņi izaug. Līdz ar to, arguments pazūd. :)