Attiecības ar tēvu

Mk9 @ 05.05.2020 10:56

Priekš kam Tev cilvēku, kurš nevēlās kontaktu, ir agresīvs, turklāt, nav bioloģiskas radniecības?

bigsister @ 05.05.2020 11:15

Cik ilgs laiks ir pagājis kopš neesiet kontaktējušies?

bigsister @ 05.05.2020 11:30

Manuprāt, tad labāk parunāt ar speciālistu, kurš palīdzēs aizmirst un tikt tam pāri.
Tomēr ir ļooti ilgs laiks pagājis un priekš kam cilāt nepatīkamas tēmas. Ja nu nepaliks labāk, bet tikai sliktāk? Cilvēki nemainās un nevar gaidīt no viņiem to ko vēlies saņemt.
Ja tas vīrietis nav devis ziņu, tad acīmredzami, ka viņš nevēlas nekādu kontaktu un, kas to lai zin, kā viņš uztvertu.
Man pa dzīvei arī daudz darīts pāri un ir bijuši visādi gadījumi, bet esmu to lielo krupi norijusi.

Varbūt man drīzāk vajadzīga psiholoģiska palīdzība nekā šis kontakts ar viņu.

bigsister @ 05.05.2020 11:53

Jā par to ir vērts aizdomāties vai arī “strādā” pati ar sevi.
Man tēva arī nav bijis(nomira, kad biju pavisam maziņa) un mamma atrada sev vīrieti alkoholiķi. Viņš dzērumā runāja ļoti nelabas lietas, gan par mani, mammu. Nekad mūs neuztvēra kā savus bērnus vai mēs viņu kā tēvu. Man arī tas viss ietekmēja un nācās sakārtot sevi, saprast savu uztveri uz apkārtējām lietām, attiecībām ar vīriešiem un tas aizņēma vairākus gadus. Esmu pieņēmusi sevi un savas sajūtas, saprotu kāpēc attiecīgajās situācijās reaģēju tā kā reaģēju.
Es ar to cilvēku neesmu par to izrunājusi, bet piedevusi un palaidusi vaļā. Tas bija ļoti smagi, bet kad to izdarīju, tad vairs par to nedomāju.

Katiņa @ 05.05.2020 12:04

Ļoti žēl par tēva zaudējumu.
Tas ir tas ko es vēlos,piedot un palaist vaļā.
Laikam tas kontakts ar to cilvēku nav tik svarīgs,kā spēt piedot,lai par to vairs nebūtu jādomā un jāmoka sevi.

ToBeFree @ 05.05.2020 12:23

Es arī nekontaktējos ar savu tēvu. Drīzāk viņš neuzskatīja pr vajadzīgu kontaktēties ar mani. :D jau kopš nez, ~2 gadu vecuma.
Tā nu es pieaugu un izlēmu uzsākt kontaktu ar savu pusbrāli no tēva puses( viņam 17 gadi). Nodomāju, ja es to nedarīšu, kā pieaugušais, tad viņš to arī nedarīs pēc tam... puika tik foršs, gribēju satikties utt. Beigās tēvs sāka dedzināt tiltus mūsu starpā!
Visu dzīvi domāju- ka tēvs varbūt nožēlo, ka mums nav bijis kontakts... ka varbūt vēlētos ko pateikt, lai visu vērstu par labu!
Un pienāca diena, kad viņam pazvanīju, lai uzzinātu kāpēc neļauj tikties ar brāli....
Es nekad mūžā sarunas laikā nebiju tik ļoti jutusi kaunu un pazemojumu, ka pzvanīju! Viņš runāja tā it kā es būtu viņam ko parādā! Tik augstprātīgi! Nekad mūžā šo cilvēku negribu vairs dzirdēt.
Varbūt tev kā pieaugušajam tagad nāktu par labu sakontaktēties. Un tad vairs nebus jautājumi “kas, kāpēc” utt. Viss vismaz tiktu noskaidrots un pašai ap sirdi kļūtu vieglāk.

tikai tāpēc, ka jums ir radniecība, tev nav jāuztur attiecības ne ar vienu cilvēku uz pasaules.