Kā zināt, ka jāšķirās

Es domāju, ka protams, ka cilvēkam sāp viņa ne sasniegtais mērķis par domu mani apprecēt un viņš tagad atriebjas man uz pilnu klapi. Man jau acis sāp no raudāšanas.. es savā dzīvē tādu nežēlību neesmu piedzīvojusi.

Meralle -

Strīdos viņš var viegli apsaukāt, ir teicis, ka nokaitināts varētu man arī iesist, bet nekad to nav izdarījis.

Nu man tas liekas pietiekami liels iemesls, lai pātrauktu attiecības. Un pati, godīgi sakot, esmu līdzīgā situācijā. Man pateica, ka nezinot līdz kurienei varētu iet nokaitinājumā... ir lauztas lietas un priekšmeti. Tas man bija pirmais modinātājs. Un tagad esam jau otro nedēļu uz izšķiršanās robežas un viena pēc otras lietas nāk ārā, kas mani tik ļoti pārsteidz. Raudu katru dienu, pārsvarā dēļ drausmīgas vilšanās cilvēkā. Un viņš māk uzspiest visur, kur vajag uzspiest, katru dienu citās vietās, lai tikai man liktu ciest. Es to pilnīgi vairs nevaru izturet, bet esmu ieslodzīta ar viņu pandēmijas laikā....
Es Tavu situāciju nezinu, bet to, ka vīrietis atklāti pasaka, ka varētu pielietot vardarbību, es to ļoti nopietni uztvertu. Jo tas nozīmē , ka attiecīgajā situācijā viņam nebūs nekādu principu, kas viņu atturēs.
Pie viņa stāv mūsu abu iekrājumi kāzām. Es viņam palūdzu pusi man atdot tagad, jo viņš sāka uz to manipulēt. Un viņš uz to absolūti sapsihojās un visas savas ģimenes priekšā mani pataisīja par tādu, kas tikai naudu gribot. Viņa mamma pasaka: es vispār brīnos , cilvēks, kas tevi it kā mīlēja, tagad Tev naudu prasa... lieki piebilst, ka pateica , ka atdos tjipa pēdējā dienā, kad ies prom.....
Es tiešām vairs nevaru izturēt to drausmīgo psiholoģisko spiedienu un man nebija ne jausmas, ka cilvēks, ko tā mīlēju reiz man šo visu nodarīs un pateiks. Un teiks atklātiem vārdiem, kā mani ienīst.
Secinājums: ļoti jāuzmanās, sievietes!!! Mūsdienās nevar ticēt nevienam.

Meralle @ 02.05.2020 01:10

Bluemeg jā, bet man ir tik liela tendence pievērt acis uz tādām lietām. It kā nekas traks, pati ienest varu, nav nekas ārprātīgi smags. Vienmēr šķiet, ka nejau iepirkuma maisa dēļ saraušu gadiem veidotas attiecības. Droši vien saproti par ko es runāju

Nu tas būtu tāds niecīgs iemesls, lai pārtrauktu attiecības, piekrītu.

Bluemeg jā, bet man ir tik liela tendence pievērt acis uz tādām lietām. It kā nekas traks, pati ienest varu, nav nekas ārprātīgi smags. Vienmēr šķiet, ka nejau iepirkuma maisa dēļ saraušu gadiem veidotas attiecības. Droši vien saproti par ko es runāju

Lieki piebilst, ka es arī nezinu kur ir tā robeža, kad ir tiešām jāšķiras. Strīdos viņš var viegli apsaukāt, ir teicis, ka nokaitināts varētu man arī iesist, bet nekad to nav izdarījis. Ir mīļi brīži, ir milzīgs darbs ieguldīts attiecībās, ir bijuši solījumi laboties, ir bildinājums un plānotas kāzas, par kurām es šaubos. Piekritu uzreiz, bet tas viss šķiet tik dīvaini. Un vēl tas spiediens no draudzenēm, kurām sāk dzimt bērni, un es pēkšņi paliktu viena...

Meralle @ 02.05.2020 01:03

Izlasīju visus jūsu stāstus. Tik daudz kas pazīstams.
Pašai grūti to atzīt, bet skiet, ka muļļāju un cenšos ko glābt jau pāris gadus. Droši vien kopš tā brīža, kad viņš mani krāpa, bet es to noriju. Raudāju balsī dušā, pēc kāda laika to izrunājām, es piedevu, secinājām ka vainīgi kaut kādā mērā abi un dzīvojām tālāk. Jāsaka gan, ka vairāk nav krāpis. Kopš tā brīža man šķita, ja varu tikt pāri kam tādam, tad varēšu tikt galā ar jebko. Nekas nevar būt tāds, kas izšķirs.
Es šobrīd jūtos droši, viņš finansiāli vienmēr ir atbalstījis mani. Neesmu nekāda goldiggere, bet piekritīsiet, ka tas ir svarīgi. Bet ir tik daudz lietu, kas man liek justies slikti. Šorīt viņš pamodās pirmais, es 2 stundas vēlāk. Kad piecēlos, uzreiz gāju viņam vārīt teeju, viņš ienak virtuvē un sāk nepatīkamā tonī pārmest, ka ir jau 11, bet galdā vēl nekā nav. Kā arī, ir par vēlu gatavot brokastis, ēdīs krekerus un cerams pusdienas būs. Vēlāk gājām uz veikalu, viņš nesa iepirkumu maisu. Gāju pa priekšu, lai atslēgtu ārdurvis, nevarēju atslēgu ielikt uzreiz, viņš atstāja maisu pie durvīm, iegāja pats iekšā un teica, ja es bremzēju lai nesu tālāk pati.
Es zinu, ka izklausās pēc sīkuma, vaine? Bet šādas situācijas mani beidz nost ikdienā. Sajūta, ka cieņas vispār nav.

Bāc, nu ar tiem iepirkumu maisiem viņš gan izdarīja pretīgi! Es būtu šokā no kaut kā tāda.
Par brokastīm arī. Itkā pašam roku nebūtu. Varēja tevi no rīta iepriecināt ar brokastīm gultā, nevis vēl uzbraukt tev.

Izlasīju visus jūsu stāstus. Tik daudz kas pazīstams.
Pašai grūti to atzīt, bet skiet, ka muļļāju un cenšos ko glābt jau pāris gadus. Droši vien kopš tā brīža, kad viņš mani krāpa, bet es to noriju. Raudāju balsī dušā, pēc kāda laika to izrunājām, es piedevu, secinājām ka vainīgi kaut kādā mērā abi un dzīvojām tālāk. Jāsaka gan, ka vairāk nav krāpis. Kopš tā brīža man šķita, ja varu tikt pāri kam tādam, tad varēšu tikt galā ar jebko. Nekas nevar būt tāds, kas izšķirs.
Es šobrīd jūtos droši, viņš finansiāli vienmēr ir atbalstījis mani. Neesmu nekāda goldiggere, bet piekritīsiet, ka tas ir svarīgi. Bet ir tik daudz lietu, kas man liek justies slikti. Šorīt viņš pamodās pirmais, es 2 stundas vēlāk. Kad piecēlos, uzreiz gāju viņam vārīt teeju, viņš ienak virtuvē un sāk nepatīkamā tonī pārmest, ka ir jau 11, bet galdā vēl nekā nav. Kā arī, ir par vēlu gatavot brokastis, ēdīs krekerus un cerams pusdienas būs. Vēlāk gājām uz veikalu, viņš nesa iepirkumu maisu. Gāju pa priekšu, lai atslēgtu ārdurvis, nevarēju atslēgu ielikt uzreiz, viņš atstāja maisu pie durvīm, iegāja pats iekšā un teica, ja es bremzēju lai nesu tālāk pati.
Es zinu, ka izklausās pēc sīkuma, vaine? Bet šādas situācijas mani beidz nost ikdienā. Sajūta, ka cieņas vispār nav.

Esmu dzirdejusi teicienu: "Maksla nav izskirties, bet gan kopa nodzivot". Un galigi sim nepiekritu. Tieshi otradi- maksla ir izskirties. Nebaidities. Ja mana mamma butu izskirusies, tad varbut joprojam butu te. Vinas atrunas bija- nebija kur iet, un berni mazi (masa ar brali). Es gan nevelku paraleles, bet lasot komentarus mazliet aizdomajos kaa dzive butu vinai izversusies, ja vina butu sanemusies un aizgajusi no mana teeva.

Un tās domas, kas rodas strīdu karstumā, īpaši nopietni neņemu, parasti ir tā, ka beigās visu izrunājam un saprotu, ka mums vēl ir ceļš ejams, lai pielāgotos viens otram, bet es no viņa vienmēr esmu jutusi to vēlmi darīt visu tā labā un tas man nozīmē visvairāk.

++
Jā, strīdu karstumā var viskaut ko sadomāties un pēc tam nožēlot par savām stulbajām domām.
Mums ar vīru jau sestais gads aizgāja un vēl aizvien ir kur augt un viens otram “pieslīpēties”.Tāpēc nevajag pārdzīvot, ja pēc gada vai pat divu gadu kopā būšanas ir strīdi un domsarpības. Neviens nav ideāls. Galvenā attiecību pamatatslēga ir komunikācija un otra sadzirdēšana. Just, tā mēs varam daudz ko, bet darbi vienalga parāda vairāk. (Manas pārdomas vispārīgi par tēmu :) )

Un kopš esi ar savu vīru, tāda doma tā arī nekad nav ienākusi prātā?

Ir bijuši lielāki strīdi, kuru laikā es emociju iepaidā domāju ka nē, šis ir par traku, un iedomājos par šķiršanos, bet tā, ka pastāvīgi tā domāju, tad nē, nav bijis. Un tās domas, kas rodas strīdu karstumā, īpaši nopietni neņemu, parasti ir tā, ka beigās visu izrunājam un saprotu, ka mums vēl ir ceļš ejams, lai pielāgotos viens otram, bet es no viņa vienmēr esmu jutusi to vēlmi darīt visu tā labā un tas man nozīmē visvairāk.
Katrs cilvēks noteikti domās atšķirīgi kaut kādās sfērās, un tajā brīdī vissvarīgākā ir vēlēšanās pieņemt otru un pašam darīt tā, lai otram būtu vieglāk pieņemt arī mūs pašu, tad visu var atrisināt. Cerēt atrast ideālo partneri ir naivi, bet darbs ar sevi un abu darbs ar attiecībām noteikti ir iespējams. Pats svarīgākais ir būt ar kādu kādu, kurš vēlas to pašu.

Deshka - paldies par Tavu pieredzi! Bet kas bija par tiem iemesliem, ka tu tik ilgi domāji par šķiršanos Tavās pirmajās attiecībās?
Un kas bija tās galvenās grūtības, kādēļ tu ar savu esošo vīru vairākas reizes šķīries?

Tendresse @ 30.04.2020 16:30

Vienmēr ir licies, ka šķiršanās ir kaut kas , kas notiek pats no sevis, iemesli ir skaidri.
Izrādās, ka reālajā dzīvē tas ir daudz sarežģītāk un novilkt to līniju, kur turpināt censties un strādāt uz attiecībām un kur vienkārši padoties.
Kas Jums atvēra acis, ka jā , jāšķirās?
Un kā tikāt galā ar visām parastajām domām (nevienu labāku neatradīšu, negribas atkal ieguldīt ntos gadus, utt utt)?
Paldies par Jūsu pieredzi..

, Redz, ja tu domā par šķiršanos, tad tas jau neliecina ne par ko labu. Manas pirmās nopietnās attiecības ilga 6 gadus, pēdējos 2 es domāju par šķiršanos. 2 gadus vnk muļļājos. Man arī bija bail, domas par to, a kā es būšu viena, ko es darīšu beidza mani nost un es 2 gadus nevarēju uzdrošināties šķirties. Ar laiku cilvēks sāka kaitināt, kā viņš ģērbjās, ēd, runā, guļ, dzīvo. Mums dažādi dzīves uzskati un es zināju, ka ģimene mums nesanāks. Sapratu, ka tas nav īsti normāli. Šķiršanos neplānoju,tas sanāca spontāni, tajā dienā bija tāda dīvaina sajūta, smaguma sajūta, skumjas. Braucu no lekcijām, piezvanīju viņam spontāni un visu izstāstīju. Pati pieliku punktu, kaut kādas asaras nobira, bet kopumā bija taaaada atvieglojuma sajūta. Viņš gan bija apvainojies, nesaprata kpc tā pēkšņi viss notika. Pēc tam bija daži citi attiecību mēģinājumi, visi neveiksmīgi, tad es sastapu savu vīru, ar viņu pāris gadus bija grūti, mēs šķīrāmies un tad atkal bijām kopā un tad atkal neskaitāmas reizes šķīrāmies, bet mani nekad nepameta tā sajūta, ka mēs būsim kopā tomēr, jo es vnm esmu uzskatījusi, ka mēs ideāli viens otram deram. Šobrīd esam precējušies un gaidam bērniņu, un ar šo vīrieti nekad neienāca prātā doma, ka ea gribētu šķirties.

Bet es ieteiktu pašai uz situāciju paskatīties no malas, iedomājoties, ka tā neesi tu, bet cits cilvēks. Uzreiz vieglāk izanalizēt situāciju, kā pareizāk rīkoties. (Vismaz es tā bieži daru)

apjukums ir drausmīgi liels... bet taisnība ir , ka es biju pirmā , kas draudzenēm ieteica izbeigt attiecības. un pirmo reizi sastopos ar to, cik tas īstenībā ir grūti, kad tik daudz ieguldīts un tādi sapņi un plāni ir bijuši...

kādēļ Tu vēlies turpināt neveselīgas attiecības?

Laikam tāpēc, ka kamēr esam tajās attiecībās, apjukums ir tik liels, ka nemaz nevaram tā īsti saprast, cik neveselīgas viņas ir. Tad arī ir tie daudzie jautājumi par to, kas ieguldīts, kas piedzīvots, kas izsapņots, vai vispār kāds labāks ir , vai tiešām tik slikti ir vai tikai slikts periods utt utt utt. :(

Tendresse @ 01.05.2020 15:55

Vēl kādai viedoklis par šo situāciju var būt būtu :
Vakar pateicu viņam, ka šīs attiecības vairs nevēlos. Viņš acīmredzot sadusmojās un sāka visu stāstīt vienam no saviem draugiem. Es redzēju, kā draugs (pienāca ziņojuma notifikācija) pateica rupji, ka lai tad es "f off"... Jūtos drausmīgi nodota, bet viņam neteicu, ka redzēju. Bet vai varbūt tas ir normāli, ka cilvēks iet pie draugiem un ģimenes pēc atbalsta ? Viņš regulāri pret mani visu savu little circle pagriež pret mani.....

Viņš tā (sūdzoties visiem pēc kārtas) tikai parāda, cik vājš patiesībā ir.. Un tā viņa drauga attieksme par tevi arī nav baigi glaimojoša.
Protams, ir grūti visu saprast un domāt ar svaigu prātu esot iekšā tai situācijā ar to cilvēku. Ir taču tādas domas galvā - ai, nu gan jau viss nokārtosies?
Arī man dažreiz ir uznākušas tādas ne visai labas domas, ka varbūt vienai būtu labāk, bez mana šī brīža drauga, jo mums viedokļi ir ļoti atšķirīgi. Viņš domā vienu, es pavisam citu. Protams, esam attiecībās pavisam neilgi- 8 mēneši. Domājam drīz uzsākt kopdzīvi,bet no sākuma viņš plāno uztaisīt remontu savā dzīvoklī, kur arī plānojam dzīvot kopā. Izteicu savas idejas par toņiem, kas piestāvētu dzīvojamā istabā, kur kas varētu stāvēt, utt. Uz ko viņš man atbildēja -labi, ņemšu vērā, bet tas tomēr ir mans dzīvoklis. Ja man patiks kāda tava ideja, tad realizēšu to. Tā atbilde mani izsita no sliedēm. Kāda starpība - tavs dzīvoklis vai mans? Mēs tajā abi dzīvosim un arī es vēlos justies tur kā savās mājās, kur esmu kādu daļiņu sevis ieguldījusi.
Bet es ieteiktu pašai uz situāciju paskatīties no malas, iedomājoties, ka tā neesi tu, bet cits cilvēks. Uzreiz vieglāk izanalizēt situāciju, kā pareizāk rīkoties. (Vismaz es tā bieži daru)

kādēļ Tu vēlies turpināt neveselīgas attiecības?
...pati reiz tādas pārtraucu, jo īstermiņa prieki nebija vērtīgāki par mieru un harmoniju attiecībās, pēc kā ilgojos, bet attiecīgā persona to nevarēja dot. Vai Tev ir pieņemama šāda uzvedība?...

Vēl kādai viedoklis par šo situāciju var būt būtu :
Vakar pateicu viņam, ka šīs attiecības vairs nevēlos. Viņš acīmredzot sadusmojās un sāka visu stāstīt vienam no saviem draugiem. Es redzēju, kā draugs (pienāca ziņojuma notifikācija) pateica rupji, ka lai tad es "f off"... Jūtos drausmīgi nodota, bet viņam neteicu, ka redzēju. Bet vai varbūt tas ir normāli, ka cilvēks iet pie draugiem un ģimenes pēc atbalsta ? Viņš regulāri pret mani visu savu little circle pagriež pret mani.....

Smaidīte95 -

Arī dusmās saka visu ko nedomā, kad es saku ko domāju apvainojas.

Bet viņš ir arī tevi apsaukājis un apvainojis? Kas varbūt būtu tās trakākās lietas, ko viņš pasaka?
Mana problēma ir tā, ka , ja es viņam pateikšu , lai tā man nesakot, viņš to speciāli darīs uzreiz katru reizi, jo sapratīs, ka man tas nepatīk. Tur jau jādomā par cilvēka veselo saprātu un kaut kādu minimālu labsirdību...

Missis -

Kopumā esmu sapratusi, ka jāklausa savai iekšējai balsij- ja doma par šķiršanos nepamet diez gan ilgi un neatkarīgi no tā, cik emocionāli priecīga vai bēdīga esi, tad tas ir nopietni jāapsver, bet bailes no nezināmā jā, tas ir dabiski.

+++
Un kopš esi ar savu vīru, tāda doma tā arī nekad nav ienākusi prātā?

Esmu divas reizes šķīrusies no nopietnām attiecībām. Pirmajā reizē bijām kopā 3 gadus, es vēl biju diez gan jauna, neko daudz no dzīves vai no attiecībām nesapratu, pati pieļāvu daudz kļūdas, bijušais arī, tad nu lēnām viss krājās un sāku domāt par šķiršanos arvien vairāk, un tad nonācu līdz secinājumam, ka nevēlos ar to cilvēku ģimeni. Tad daudz reizes mēģināju izšķirties, bet nespēju, jo pašai tas bija ļoti grūti- visam vienkārši atmest ar roku, vēl tās šaubas, ka tik labu vairs neatradīšu utt. Bet beigās izšķīros un biju ļoti atvieglota, šaubas pārgāja un sāku darīt savas lietas, pat nepārdzīvoju, tās attiecības vienkārši bija sevi izsmēlušas- laba pieredze, nekas vairāk. Ar laiku uzradās mans otrs bijušais, ar viņu kādus 2 gadus mēģinājām, viss bija forši, bet pēc kāda laika kopdzīvē sapratu, ka man ar viņu vienkārši ir pārāk grūti. Arī kādu laiku šaubījos, nevarēju izdarīt galējo lēmumu, bet viņš man ļoti labi palīdzēja īstajā brīdī parādot tās īpašības, kas man viņā tik ļoti nepatika. Tā nu izšķīros un arī sajutos labi. Domas par to, ka tagad visu laiku būšu viena uzradās, bet kopumā pozitīvi skatījos uz nākotni, pēc neilga laika izveidojās attiecības ar manu nu jau vīru, un šaubas ar laiku atkrita. Kopumā esmu sapratusi, ka jāklausa savai iekšējai balsij- ja doma par šķiršanos nepamet diez gan ilgi un neatkarīgi no tā, cik emocionāli priecīga vai bēdīga esi, tad tas ir nopietni jāapsver, bet bailes no nezināmā jā, tas ir dabiski.