Kā zināt, ka jāšķirās

Mīļās, beidziet taču sevi raustīt uz pusēm, mocīt un pašas sevi sāpināt. Ja jūs izklāstat otram cilvēkam to, kas jums sāp, taču nekas nemainas, nekas arī nemainīsies. Un tā tie gadi paies cerot un turoties pie sapņiem, jo sev iestāstīt ir grūti, ka viss ir pagājis.
Mēs te visas varam kaut ko ieteikt, bet viss mainīsies tikkai tad, kad pašas nolemsim kad pārtraukt spēlēt šo spēli. Jo spēle beidzas tikkai tad, kad TU pārstāj to spēlēt. Jebkurā situācijā zaudētāji būsiet jūs abi, neatkarīgi no tā, kādas ir attiecības.
Spēku un mīlestību pret sevi jums visām. ❤

Ārprāts.... Es tev uzrakstīšu personīgi.

začeits - viņš naudu grib paturēt , jo viņam patīk paturēt līdz beigām lielāku varu kā ir man.. to, vai atdos, laiks rādīs. Es domāju tomēr , ka jā.

Meralle - padzisa pārējā daļa iepriekšējā atbildē.... mēģināšu vēlreiz uzrakstīt. Mums iet ļoti, ļoti līdzīgi. VIņam visu kontrolēt ir tik svarīgi, ka viņš mani sāpinās tik ļoti, lai es beigās salūztu. saka lietas, ko it kā nedomājot. saka pēc tam, ka tā nebija taisnība.Bet ar kā tev, saku tas jau ne jau katru dienu, ne katru nedēļu un pat ne katru mēnesi. Un tad atkal atrodu sevi raudādama uz vannas istabas grīdas. pēc tam atkal - viss taču var būt labi, mēs centīsimies, mēs viens otru mīlam... bet tad tu pat zemapziņā gaidi nākamo strīdu un zināsi, ka tiksi atkal ļoti sāpināta. Es pat tagad cenšos sev ieskaidrot, ka attiecības ir beigušās, bet raudu visu laiku un dziļi sirdī gribu, lai viss taču ir ... labi.... jo man bija ja tik daudz sapņu, likās , ka viss ir izdevies. Un pēkšņi it viss sabrūk..

Meralle - paldies tev

Rosey tas attaisnojums par krāpšanu.. Es pat nespēju komentēt.
Apzinos, ka mani attur divas lietas - es vienmēr esmu uzskatījusi, ka visu var atrisināt, izlabot. Tikai pēdējā laikā man tas vairs nesanāk. Viņš arī pēc strīda sola laboties un saņemties. Un strīdi visbiežāk rodas tad, ja es kaut kā reaģēju uz aizrādījumiem un tādām lietām. Parasti cenšos neņemt galvā. Un otrkārt, visu fonu maina tas, ka nejau katru dienu, ne katru nedēļu un pat ne katru mēnesi viņš uzvedas šādi. Tajos brīžos šķiet, ka viss ir skaisti. Līdz pienāk atkal nākamā reizr. Man ļoti grūti izstāstīt savas sajūtas. Pa šiem gadiem, nekad ar nevienu to no sākuma līdz beigām neesmu izrunajusi..

Lasu jūsu stāstus un tā atceros savas sajūtas.
Kopā bijām 5 gadus, pirmās nopietnās attiecības,daudz daudz strīdu, ļoti daudz raudāju, ļoti daudz,tagad varu pasmieties,ka attiecībās biju ar sīpolu, tusiņi no viņa puses,roku palaišana, policija- kā labākajos kriminālseriālos. Visu šo laiku iekšēji jutu,ka tas nav mans cilvēks,ka es negribu šādi pavadīt visu savu dzīvi. Viņš vēl gribēja bērnus ?
Pēdējos divus gadus domāju par šķiršanos,bet nespēju,jo man nebija kur iet, nē nu gan jau bija,tikai sevi mocīt un žēlot bija vieglāk kā izdomāt risinājumu. Palikšu viena,kam es esmu vajadzīga un bla bla bla.
Bet tad vienu dienu atgriežoties mājās pēc darba es ieraudzīju,ka viņš pa kluso ir izvācies,savācis savas mantas. Sāpēja ļoti, tā,ka ļoti,bet iekšēji tomēr bija tāda atvieglojuma,viegla brīvības sajūta.
Kaut arī pati es to neizdarīju,jo man vienkārši tam nepietika drosmes,es sapratu,ka nekad nekad dzīvē vairs nepieļaušu necieņu pret sevi, nekad neļaušu sevi noniecināt un nekad nedzīvošu ar vīrieti tikai tāpēc,lai būtu vecis pie sāniem. Varbūt šajās attiecībās esmu riebīgāka un prasīgāka pret otru,varu pateikt,lai izvelk rokas no dirsas un pats gatavo,ja kaut kas nepatīk vai negaršo. Toties jūtu,ka mani ciena,ka esmu svarīga un,ka manam viedoklim ir nozīme šajās attiecībās.

Es vairāk par izkārtojumu “pārdzīvoju”, kur kas varētu stāvēt. Pats viņš saprot, ka dzīvoklim tumšie toņi nepiestāv, vajadzēs gaišos, jo dzīvoklis tā jau maziņš, un tas mani jau priecē. Tāpēc tur domas sakrīt. ?
Protams, jāmeklē kāds kopsaucējs , kas abiem patiktu, nevis tikai man. Zinot sevi, es nejustos ļoti harmoniski un mājīgi, ja man mūždien, atnākot mājās, besītu ka , piemēram, gulta stāv pie loga, nevis kaut kur citur, kur es būtu ieplānojusi.
Dzīvē gadās visādi un, ja nu mēs izšķirtos - mēbeles var salikt kā pašam tīk.

ā nu tad sorry, es laikam ne tā sapratu, domāju, ka runā par pašu dizainu, nevis tikai par izkārtojumu.

GhostGG @ 02.05.2020 13:54

Nu te gan varētu pastrīdēties. Tas ir ļoti atkarīgs no tā vai tu arī dod kādu finansiālu iegūldījumu tam remontam (kas būtu stulbi jau pašā saknē, jo neesat precējušies). Ja jā, tad tas ir saprotams, ka tavas idejas ir jāņem vērā, bet ja nedod, tad tas tikai parāda to, ka tavs draugs nav uz muti kritis un nav muļķis. Skaties uz to situāciju no tava drauga puses - Iedomājies viņš uztaisa to remontu pa tavam prātam, bet vēlāk jūs izšķiraties. Kas viņam paliek? Dzīvoklis ar remontu, kādu viņš nemaz nav gribējis, tāpēc tas ir pilnīgi normāli, ka viņš viņu grasās taisīt pēc sava prāta un par to viņam lieli aplausi. Es pats šādu kļūdu esmu pieļāvis pagātnē, kad uztaisīju savu pirmo dzīvokli pēc draudzenes prātā, protams, vēlāk izšķirāmies un biju dikti nelaimīgs, ka tagad ir jāpārtaisa remonts. Fui, mācība uz visu mūžu, vairs nekad dzīvē pat domu neapsvērtu tā rīkoties.

Es vairāk par izkārtojumu “pārdzīvoju”, kur kas varētu stāvēt. Pats viņš saprot, ka dzīvoklim tumšie toņi nepiestāv, vajadzēs gaišos, jo dzīvoklis tā jau maziņš, un tas mani jau priecē. Tāpēc tur domas sakrīt. ?
Protams, jāmeklē kāds kopsaucējs , kas abiem patiktu, nevis tikai man. Zinot sevi, es nejustos ļoti harmoniski un mājīgi, ja man mūždien, atnākot mājās, besītu ka , piemēram, gulta stāv pie loga, nevis kaut kur citur, kur es būtu ieplānojusi.
Dzīvē gadās visādi un, ja nu mēs izšķirtos - mēbeles var salikt kā pašam tīk. :)

Domājam drīz uzsākt kopdzīvi,bet no sākuma viņš plāno uztaisīt remontu savā dzīvoklī, kur arī plānojam dzīvot kopā. Izteicu savas idejas par toņiem, kas piestāvētu dzīvojamā istabā, kur kas varētu stāvēt, utt. Uz ko viņš man atbildēja -labi, ņemšu vērā, bet tas tomēr ir mans dzīvoklis. Ja man patiks kāda tava ideja, tad realizēšu to. Tā atbilde mani izsita no sliedēm. Kāda starpība - tavs dzīvoklis vai mans? Mēs tajā abi dzīvosim un arī es vēlos justies tur kā savās mājās, kur esmu kādu daļiņu sevis ieguldījusi.

Nu te gan varētu pastrīdēties. Tas ir ļoti atkarīgs no tā vai tu arī dod kādu finansiālu iegūldījumu tam remontam (kas būtu stulbi jau pašā saknē, jo neesat precējušies). Ja jā, tad tas ir saprotams, ka tavas idejas ir jāņem vērā, bet ja nedod, tad tas tikai parāda to, ka tavs draugs nav uz muti kritis un nav muļķis. Skaties uz to situāciju no tava drauga puses - Iedomājies viņš uztaisa to remontu pa tavam prātam, bet vēlāk jūs izšķiraties. Kas viņam paliek? Dzīvoklis ar remontu, kādu viņš nemaz nav gribējis, tāpēc tas ir pilnīgi normāli, ka viņš viņu grasās taisīt pēc sava prāta un par to viņam lieli aplausi. Es pats šādu kļūdu esmu pieļāvis pagātnē, kad uztaisīju savu pirmo dzīvokli pēc draudzenes prātā, protams, vēlāk izšķirāmies un biju dikti nelaimīgs, ka tagad ir jāpārtaisa remonts. Fui, mācība uz visu mūžu, vairs nekad dzīvē pat domu neapsvērtu tā rīkoties.

Meralle. Uzdod sev jautājumu, vai vēlies visu atlikušo dzīvi pavadīt kopā ar šo vīrieti un paciest šādu izturēšanos?
:(
Iepriekšējās attiecībās mani nokrāpa. Skaidrojums-jo visi tā dara un viņš gribējis pamēģināt kā tas ir+dzērums.
It kā piedevu, bet tikai mutiski.. sirdī bija rūgtums un tas bija atskaites punkts, kopš kura sāku domāt par šķiršanos. Nomuļļājām vēl kādus 2 gadus. 2 nedēļas nevarēju saņemties, tad vienā vakarā pateicu, ka viss.
Tajā brīdî nedomāju par to, ka būšu viena, būs grūti, finanses utt. Vienkārši zināju, ka esmu gana stipra, lai tiktu ar visu galā. Tāpat arī katrai no jums! Jūsos ir spēks, sāciet cienīt un mīlēt sevi. Neļaujiet sev darīt pāri ne fiziski, ne emocionāli!! Jūs esat stipras un pārvarēsiet jebkuras grūtības-ar vai bez viņiem!!!♥️

Es arī ilgu laiku nevarēju saņemties izšķirties ar savu tā laika draugu, kopā bijām ja nemaldos 2 gadus. Dzīvojām kopā viņa dzīvoklī, bija kopīgi draugi, jaukas atmiņas, bet strīdos gāja pārāk traki- lamu vārdi no viņa puses bira aumaļām, lietu plēšana notika regulāri, līdz tas nonāca arī līdz roku palaišanai. N-tās reizes biju gājusi uz darbu ar aizpampušām saraudātām acīm pēc mūsu strīdiem. Nonāca pat līdz tam, kad gāju pēc strīdiem prom no mūsu kopīgās dzīvesvietas un paliku darbā vai pie draugiem pa nakti. Piedevām viņš mani tika krāpis un tā arī nekad man nebija varējis izstāstīt taisnību. Kādu laiku viņš vēl spēlēja uz jūtām par to, ka grib mani precēt un kopīgus bērnus. Zināju, ka ar šādu vīrieti kopīgu nākotni negribēju, bet izšķirties kādu laiku nevarēju, jo kā tu saki, ir kopīga dzīve, finansiālais aspekts un sentimentālas atmiņas. Un likās, kā es tagad tā tālāk viena tikšu galā, bet iekrāju finanses, sameklēju jaunu dzīvesvietu un ar draugu palīdzību izvācos no mūsu kopīgā dzīvokļa un izbeidzu attiecības. Viņš vēl kādu laiku mani morāli mēģināja šantažēt, draudēja ar dzīvokļa atslēgu maiņu, ka es netikšu pakaļ savām atlikušajām mantām un citādām lietām, bet es uzliku pilnīgu ignore tam visam. Vienkārši neatbildēju uz viņa ziņām, izdzēsu no visiem sociālajiem tīkliem utt.
Pats trakākais, ka viņam arī bija labas attiecības ar mammu, kas zināja par visiem sava dēliņa gājieniem bet tik un tā turpināja viņu aizstāvēt. Sanāca tā, ka viņš manis dēļ izšķīrās no savas tā laika draudzenes un mūsu attiecībām punktu pielika tas, ka viņš nokrāpa mani. Uz mūsu šķiršanos viņa māte tikai atļāvās pateikt - nu re, tev tagad nāk atpakaļ viss, ko tu nodarīji viņa iepriekšējai draudzenei. Šis man likās pilnīgs absurds, viņas dēļs ir profesionāls krāpējs un roku palaidējs, bet viņa pie visa vaino mani.
Tagad uz šo skatos atpakaļ un domāju, ka jau daudz ātrāk vajadzēja šķirties, ka tikai izšķiedu savu dzīvi kopā ar cilvēku, kas nav tā vērts. Jā, sākums bija grūts ar vides maiņu un visu pārējo, bet tad dzīve palika tik skaista. Nebija morālo šantāžu, nebija visu strīdu, varēju iet un nākt kad gribu. Un pēc laika arī satiku feinu vīrieti, kas pret mani izturās ar cieņu un mīl mani.
Netērē savu dārgo laiku, ātrāk izbeigsi šīs attiecības, būs tev pašai vieglāk. Un vēlāk skatīsies uz visu šo periodu atpakaļ un domāsi līdzīgi kā es. Veiksmi!

Pirmās attiecības ilga 4 gadus, pirmā mīlestība, bla,blaa. Kopā sagājām, kad man bija 16 gadi, biju jauna, nepieredzējusi. Attiecības izbeidzu es, viss tiešām bija skaisti, puisis lielisks, bet man beidzās mīlestība. Pusotru gadu pirms beigām sāku šaubīties, pus gadu pirms šķiršanas pavisam noteikti sapratu, ka neko nejūtu, bet nevarēju pateikt. Ļoti, ļoti negribēju sāpināt. Tas bija tiešām smagi, jo cilvēks neko nebija izdarījis, joprojām ir lielisks vīrietis, rūpīgs, atbalstošs, ļoti mīlošs. /uzturam kontaktus, jo palikām kā draugi/ Pateicu to arī spontāni, braucot pusdienās darba dienas vidū. Atlikusī diena bija murgs, neko neatceros no tā, cik ļoti bija jāraud. Pēc tam bija ļoti grūti, pus gadu neredzējām viens otru /ikdienā nebija pa ceļam/ un tad satikāmies pie gājēju pārejas Rīgas centrā. Ieraudzīju ielas otrā pusē, tas bija tik jocīgi. Izrunājām visu vēlreiz un palikām uz draudzīgas nots. Lēmumu nenožēloju, ļoti priecājos, ka to izdarīju, lai gan periodiski pēc tam nāca domas “varbūt nevajadzēja”. Tagad saprotu, ka tas bija pareizi, jūtas pret šo cilvēku pagaisa un neatgriezās.
Otrās attiecības, 2.gadi, izbeidzu jo bija necieņas izrādīšana. Dusmās varēja pateikt tādus murgus, ko pēc tam nožēloja, bet priecājos, ka aizmuku. Man riebjas, ja mani nenovērtē, un necienīt ir nenovērtēt manā skatījumā. Bija skaisti brīži, bet neskaistie nomāca visu. Ja cilvēks atļaujas rupji izteikties, neieklausās, kad runā, neņem vērā lūgumus, tad nav vērts. Viņš ar mani nebija kopā, lai mēs būtu laimīgi, bet lai piepildītu kaut kādas savas vajadzības, par mani vispār nedomājot. Tas ir izsāpēts, bet ilgi nebija, jo ikdienā sanāk tikties joprojām.
Tagad esmu laimīga. Kopā nepilnus 2 gadus. Grūtības ir, bet līdz šim visu esam varējuši atrisināt runājot un atbalstot/palīdzot. Sapratu, ka nepietiek tikai izrunāt, vajag arī ieklausīties. Galu galā - būt kopā ar otru nav pienākums, bet gan brīva izvēle. Un kāpēc izvēlēties mokas un sāpes.
Kā arī - ja tagad ir slikti, pavisam droši - paliks labāk. Jātiek cauri un tas ir iespējams. Turās! Tu no šī iznāksi stiprāka, gudrāka un skaistāka!

Kā ir ar tādu sķiršanos, ka ar sajūtām vienmēr jūti, ka šis ir īstais, bet ļoti krasi atšķiras vīzija par nākotni? Varētu mēģināt pielāgoties, bet kāds būtu nelaimīgs tādā variantā. Esam ļoti dažādi. Šo 5 gadu laikā ir izdevies pielāgoties, bet tuvojas smagi lēmumu par nākotni un šobrīd liekas, ka pareizāk būtu šķirties, lai cik smagi nebūtu, lai kāds nepaliek nelaimīgs..

Meralle
Ak, nabadzite! Tev bija jāizšķiras no vina uzreiz, kā uzzināji par krāpšanu. Ja kādreiz vēlies parunat - droši raksti. Pati šobrīd diemzel esmu tādās pašās pardomas kā Tu.

Turpinu lasīt, iedziļināties un līdzpārdzīvot.

Šorīt viņš pamodās pirmais, es 2 stundas vēlāk. Kad piecēlos, uzreiz gāju viņam vārīt teeju, viņš ienak virtuvē un sāk nepatīkamā tonī pārmest, ka ir jau 11, bet galdā vēl nekā nav. Kā arī, ir par vēlu gatavot brokastis, ēdīs krekerus un cerams pusdienas būs. Vēlāk gājām uz veikalu, viņš nesa iepirkumu maisu. Gāju pa priekšu, lai atslēgtu ārdurvis, nevarēju atslēgu ielikt uzreiz, viņš atstāja maisu pie durvīm, iegāja pats iekšā un teica, ja es bremzēju lai nesu tālāk pati.
Es zinu, ka izklausās pēc sīkuma, vaine? Bet šādas situācijas mani beidz nost ikdienā. Sajūta, ka cieņas vispār nav.

Ja šādi notiek ikdienā, tad tā jau ir attieksme un tad tas noteikti ir iemesls, lai šķirtos, vai vismaz nopietni domātu, kāda nākotne ir iespējama jums abiem. Pati jau esi atbildējusi sev, ka nav cieņas. Gadījums ar brokastīm man tik ļoti atgādina manu bijušo - viņam tipiski bija, ka nekad nevarēja pats ielikt sev šķīvī ēdienu. Ja lūdzu kaut ko palīdzēt pie ēst gatavošanas, to vienmēr darīja ar gariem zobiem. Bet nujā.. mūsdienu vīrieši ļoti bieži ir izlaisti kā teļi. Un visstulbākais ir tas, ka laiks iet, bet kopdzīves modeļi nemainās - sieviete joprojām ir virtuvē, gatava pakalpot utt., utjpr.

Un viņš māk uzspiest visur, kur vajag uzspiest, katru dienu citās vietās, lai tikai man liktu ciest.

Vai tev ir zināmas viņa vājās vietas? Kas notiktu, ja tu sāktu arī viņu sāpināt? Centies būt stiprāka un neizrādi, ka tu ciet, ka tev sāp. Varu derēt, ka viņš no tā gūst gandarījumu, redzot tevi salauztu. Nepieļauj to.
Bet nujā, ir grūti, jo ir tik sāpīgi. Un vēl grūtāk, jo tu nekur tagad netiec, tas vispār ir ārprāts.

tendresse
par iekrājumiem kāzām- tev nešķiet, ka viņš tev to naudu varētu neatdot? ja kāzu nebūs, kāpēc nevar atdot uzreiz? ar kādu pamatojumu viņš tev neatdod tavu naudu?

kiskismau pat nepatīkamas skudriņas pārskrēja pāri lasot..tik šausmīgi, ka fiziska iespaidošana jāpiedzīvo...es kaut kā dzīvoju ticībā, ka no viņa puses tie ir tikai vārdi dusmu iespaidā..

Problēmas radot es. Es paprasu, vai ēdīs vakariņas laikā, kad viņš spēlē spēli, kas rezultātā var izvērsties par pārmetumu jūru, ka man trūkst smadzenes

Man bija līdzīgi. Kamēr viņš kaut ko darīja teica lai uzvaru cīsiņus. Okey Uzvāriju un teicu lai ēd tagad citādāk būs auksti. Protams, neēda uzreiz... sāka ēst tad teica ka esmu tik stulba ka nemāku cīsiņus vārīt. Vai tad viņam viss man jāmāca utt. Daudz bija tādu situāciju...
Un jā viņš strīdos arī teica, ka varētu man iesist. Pienāca diena, kad arī iesita un izturējās vardarbīgi (raustīja, grūda, spieda pie gultas lai es nekur nevaru aiziet) . Protams, pēc tam atvainojās un uzvedās kā pasaules svētais... Pēc 5 mēnešiem izšķīros.

Tendresse Ja pareizi saprotu - tu vēl domā, vai šķirties vai nē? Šāda atklāta manipulācija un tevis pazemošana ģimenes priekšā ir kaut kas grūti aptverams. No otras puses, es pilnīgi saprotu, ka, iespējams, pati mēģini sevi apmānīt par to visu, kas notiek. Tik daudz ieguldīts attiecībās un tādā garā....
Man šķiet, ka labi tevi saprotu. Mes kāzām krājām tā, ka viņš no savas algas krāja un es tajā brīdī vienkārši mazliet vairāk nosedzu ikdienas tēriņus. Nezinu, kas būtu, ja tagad šķirtos.. Pieņemu, ka līdzīgs scenārijs kā tev.
Ja viņš ir pateicies tiešā tekstā ka tevi ienīst, piedod, bet ko tu vēl gaidi? Tu plāno ķerties klāt attiecību labošanai? Viņš pats vispār gribētu šķirties, ka tu par to nerunātu? Jautāju, jo mans vīrietis nesaprot, kur ir problēma. Viņš saka, "ja tu visu izdarītu kā es saku, neuzdotu liekus jautājumus, tad viss būtu ok". Problēmas radot es. Es paprasu, vai ēdīs vakariņas laikā, kad viņš spēlē spēli, kas rezultātā var izvērsties par pārmetumu jūru, ka man trūkst smadzenes, uzdodu stulbus jautājumus, un viņš pie tā neapstājas. Bieži vien turpina pārmest vēl par visādām lietām un rodas tāda sajūta, ka gaida, kad es neizturesu. Sākšu raudāt vai dusmoties.
Īstenībā pat negribas sīki problēmas rakstīt publiski, tikai vēlos nodot, ka ļoti, ļoti saprotu tevi..