Manai meitai vārds ir Ance.
Gribam nākotnē dēlu- ja tā būs lemts, būs Kārlis.
Izvēle meitas vārdam ļoti vienkārša- gribēju latvisku vārdu, jo pamazām jau tas kļūst par retumu, mūsdienās bērniem liek tos garos, bieži vien sarežģītos, ārzemnieciskos vārdus, ka ar latviska vārda došanu bērnam savā ziņā pat var izcelties.Labā nozīmē. Tomēr negribējās pavisam parastus vārdus, kādi ir "katram otrajam", nevienu citu Anci personīgi nepazīstam, arī papētot vārdu reģistrā secinājām, ka salīdzinoši maz tomēr viņas ir, kaut arī nav tāds retums, lai 5x pārprasītu, kā tad īsti sauc.
Dēlam gribam vārdu Kārlis (nu tad, ja būs), bet tam nav nekāda izskaidrojuma, vienkārši draugs šo vārdu izvēlējās, kad vēl nezināja, ka mums būs tieši meita. Agrāk biju ļoti pret šo vārdu, likās tik pierasts, klasisks, uzreiz visādas anekdotes nāca prātā (tās, kurās puišiem vārds vienmēr būs Pēterītis, Kārlītis, Jānītis utt.) Bet ar laiku pieņēmu šo vārdu, ka bija skaidrs- nevienu citu nemaz dēlam negribētu.